Fausts- J. V. Gētes lugas galvenais varonis- patiesi izdarīja vairākas šausmīgas un nepiedodamas lietas. Iespējams, vairākas viņa izdarības ir daļēji attaisnojamas, tas ir vairāk atkarīgs no katra personīgajiem uzskatiem, bet tam es tāpat nepievērsīšos, jo šis ir apsūdzības raksts. Es apskatīšu un analizēšu situācijas un notikumus, par kuriem Fausts ir pelnījis sodu, jo ir izturējies pretēji jebkādām vispārpieņemtām normām, likumam vai godaprātam.
Visām šīm apsūdzībām ir kopīgs cēlonis- egoisms. Tieši savtīgu nolūku vadīts, viņš uzsāka un paveica šos nepieņemamos nodarījumus. Fausts domāja tikai par sevi.
Pirmkārt, Fausts noslēdza līgumu ar pašu nelabo- Mefistofeli. Ar šī līguma palīdzību Fausts vēlējās, lai Mefistofelis viņam parāda tādu dzīvi, kādu viņš pats vēl nav izbaudījis, šajā dzīvē nelabais kļuva par viņa vergu, bet aizsaulē Fausts būtu Mestiofeļa vergs. Fausts visu dzīvi domāja, ka dzīvo ar kaut kādu mērķi un jēgu, taču pienāca brīdis, kad viņš pēkšņi pārdomāja, jo izdomāja, ka zinātnes izprašanai, ko viņš visu dzīvi bija piekopis, nav nozīmes un jēgas. Tāpēc viņš pārdeva dvēseli sātanam- izvēlējās vieglāko, bet reizē- amorālāko ceļu. Šāds lēmums, manuprāt, ir ļoti gļēvs un atgādina sevis žēlošanu.
…
