-
Onorē de Balzaks "Šagrēnāda"
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| Onorē de Balzaka dzīve un daiļrade | 3 | |
| ,,Šagēnāda’’ | 5 | |
| Nozīmīgākie tēli un to savstarpējās attiecības | 6 | |
| Reālisma tēlojums romānā | 9 | |
| Romānā risinātas problēmas | 9 | |
| Romāna vēstījums | 10 | |
| Romāna valoda | 11 | |
| Pārdomās par izlasīto romānu | 12 |
Galvenie tēli šajā romānā ir Rafaels Valentēns, Rastinjaks, Polīna un Fedora. Šajā lugā, protams, darbojas arī citi tēli kā Emīls, kurš bija Rafaela draugs, kurtizānes - Akvilīna un Eifrāzija; Jonatāna kungs, kurš bija Rafaela de Valentēna pārvaldnieks, kurš bija ne tikai kalps, bet arī rūpējās par Rafaelu, dievināja viņu un pārdzīvoja par viņa nelaimēm; Godēna kundze – Polīnas māte.
Romāna „Šagrēnāda” galvenais tēls bija Rafaels Valentēns - nabadzīgs, nelaimīgs dzejnieks. Visspilgtāk un interesantāk Rafaela tēls tika aprakstīts, kad viņš iegriezās spēļu namā – „no pirmā acu uzmetiena spēlmaņi jaunā ienācēja seja manīja baismīgu noslēpumu: smalkos vaibstus apēnoja drūmas domas, skatiens liecināja par velti izšķiestām pūlēm, par neskaitāmām pieviltām cerībām, slimīgi bālo pieri aptumšoja pašnāvnieka skumjā vienaldzība, rūgts smaids iezīmēja sīkas krunciņas ap muti, un viņa seja pauda tādu atdošanos liktenim, ka sāpīgi bija uz viņu raudzīties. Mugurā viņam bija eleganta fraka, taču kravate un veste savienojumu vietās bija tik rūpīgi kopā sakļautas, ka diezin vai zem tām varēja būt veļa. Pēc sejas viņam nevarēja dot vairāk par divdesmit pieciem gadiem, un viņa netikums šķita tikai nejaušība. Zaļoksnējā jaunība vēl aizvien pretojās neapmierinātās baudkāres postījumiem. Atnācējs atgādināja nomaldījušos eņģeli bez oreola”. Rafaels savu dzīvi līdz divdesmit divu gadu vecumam bija dzīvojis tā, kā tēvs viņam to lika. Viņš studēja tieslietas, mācījās un pat necentās izbaudīt Parīzes kārdinājumus un izklaides. Rafaelam bija iekārtota dienas kārtība, kuru viņš nedrīkstēja pārkāpt, lai neizraisītu tēva dusmas un vilšanos. …
Šim darbam Balzaks devis īpatnēju grafisku epigrāfu - melnu, viļņainu līniju, kas attēlo cilvēka dzīves līkločus. Tēlojot jauna dzejnieka likteni, Balzaks parāda buržuāziskās dzīves iracionalitāti, kaislību rotaļās saskata dīvainības un nežēlību, aiz ikdienības slēptus šausmīgā un traģiskā elementus. Balzaka fantastika ir dziļi reālistiska. ( No O. Balzaka „ KOPOTIE RAKSTI ” XI sējuma piezīmēm) Romānā šagrēnāda ir reizē gan cilvēka vēlmju izpildītājs, gan dzīves iznīcinātājs. Šagrēnādas lietotājs aptver cik dzīvība tomēr ir nozīmīga, a bagātība nevar dot visu, ka katra vēlēšanās ir jāpārdomā, ka mešanās dzīves kaislībās var būt liktenīga viņa dzīvībai. Šagrēnāda ir tāds kā talismans, kuram pie mīt burvju spēks un kurš pasargā savu saimnieku no nelaimēm. Vieni apgalvo, ka šagri ir turku īpašvārds, citi, ka tā saukta pilsēta, kur āda ķīmiski apstrādāta, bet citi, ka šagri nozīmē strauts. Šagrēnāda bija melna onagra āda. Onagrs ir dzīvnieks, kas līdzīgs ēzelim, strīpains kā zebra un ejot attīsta lielu ātrumu. Un otrā pusē tai bija iespiests Zālamana zīmogs. Uz šīs ādas bija arī līguma vārdi: Iegūstot mani, Tu iegūsi visu. Bet Tava dzīve piederēs man. To lēmis dievs. Vēlies, un tavas vēlmes piepildīties. Bet saskaņo tās ar savu dzīvi. Te tā ir. Ar katru Tavu vēlmi es dilšu tāpat kā Tavas dienas. Vai vēlies mani? Tad ņem! Dievs Tevi uzklausīs. Lai top! Šagrēnāda ir varas un gribas apvienojums. Tajā ietvertas sociālās idejas, pārmērīgas iekāres, nesavaldība, nāvējoša bauda un sāpes, kas liek dzīvot pārāk strauji. Šie visi ir iemesli šagrēnādas sarukšanai un līdz ar to arī līguma slēdzēja dzīve sarūk līdz ar šagrēnādu. Šagrēnādu nav iespējams izplest, padarīt tādu kāda tā bija, pirms vēlmju izpildīšanas. Cilvēkam jāiemācas dzīvot saskaņā ar savām izdarītajām kļūdām un tur vairs nekas nav maināms, tāpat kā šagrēnādā.
