Turklāt eksternā atbildība sevī ietver zinātnieka sirdsapziņu. Cik saprotams sirdsapziņa ir morāles nevis zinātnes problēma, tāpēc tas var būt ļoti dažādi saprotams. Kas vienam izraisa sirdsapziņas pārmetumus, citam par to var būt vienalga un otrādi. Kas vienam var šķist labs otram slikts. Tāpēc katram zinātniekam vajadzētu domāt par savu sirdsapziņu pirms tiek sākts pētījums un eksperimenti. Jāpiemin arī ja zinātnieks aplūko kādu zinātnisku ideju caur morāli, tad viņš var kļūdīties ne tikai kā morālists, bet arī kā zinātnieks. Kā zināms daudzi zinātniski atklājumi ir tikuši ļaunprātīgi izmantoti karos, kā rezultātā ir miruši daudzi miljoni cilvēku. Daži zinātnieki saka, ka viņu nodoms bija tikai meklēt risinājumu konkrētajai problēmai, citi, ka viņi nav atbildīgi par to, ka kāds izmanto viņu atklājumus. Zinātne ir atbildīga par savas darbības sekām, bet:
1) Tas nenozīmē, ka zinātnei pašai ir jānodarbojas ar pasaules pārveidošanas sekām;
2) Zinātnieks ir atbildīgs par savas izziņas sekām nevis likuma, bet morāles priekšā. Likumības un tikumības skaidra nošķiršana ir svarīgs sasniegums Rietumu kultūrā. Aplūkojot zinātni globālā aspektā, tā nenes juridisku atbildību par savas darbības sekām;
3) Zinātnes radošā atbildība nenozīmē atsacīšanos no tās, jo tas nenozīmē izoperēt Rietumu kultūrai sirdi. Tās atbildība ir vērsta uz to, lai racionāli pārdomātu savas darbības sekas, un no tās nevar atbrīvot neviens.
…
