Latvijā ir vairāk nekā septiņi tūkstoši nevalstisko organizāciju1 un katrai no tā ir savs viedoklis un priekšstats, kas attiecīgajā nozarē būtu veicams.
Taču tikai 16 ministrijās tiek izstrādāta rīcībpolitika. Māc šaubas, ka tik neliels valsts institūciju skaits var ņemt vērā visu daudzo iesaistīto organizāciju viedokļus. Kādiem ir jābūt nosacījumiem , lai politikas veidošanā, no vienas puses tiktu uzklausītas un ņemtas vērā visas ieinteresētās grupas, bet no otras - ministriju darbs netiktu paralizēts?
Lasot vairākus pētījumus, nonācu pie slēdziena, ka Latvijā līdzdalības politika ir vēl attīstības stadijā. Jā, protams, ir vairākas zināmas organizācijas, kuras kā sabiedrības interešu pārstāvji tiek aicinātas līdzdarboties darba grupās, padomēs, tām tiek lūgts sniegt atzinumus par tiesību aktu projektiem.
Kā atzīst Z. Miezaine, ir pamats bažām, ka politika tiek veidota neizsverot visas leģitīmās intereses. Tas tāpēc, ka objektīvu apstākļu dēļ dažām labāk organizētām interešu grupām ir sava ietekme politikas veidošanā ministrijās, turpretī citas, vājākās, bet nebūt ne mazāk svarīgās organizācijas ir tā teikt „palikušas aiz borta”.
Īpaši svarīgi ir attīstīt efektīvus līdzdalības mehānismus, lai attaisnotu sevi kā Eiropas Savienības dalībvalsti.
Tātad, šajā darbā apskatīšu un salīdzināšu ministriju un NVO līdzšinējos sadarbības modeļus un praksi, kā arī salīdzināšu kādas politikas iniciatīvas efektīvu un taisnīgu līdzdalības mehānismu ieviešanai piedāvā dažādi pētījumu autori.…
