Raskoļņikovs bija slepkava, kuru par tādu padarījusi sabiedrība. Viņš, apzinoties savu
nodarīto, ir kļuvis drūms, nievājošs, arī vardarbīgi uzstājīgs un viegli aizkaitināms. (“-Uzšķir un izlasi man!- viņš tai sacija, tad apsēdas, uzlika elkoņus uz galda, atbalstīja galvu rokā un drūmi skatījās sāņus, sagatavojies klausīties.”) Viņš negāja uz baznīcu, tādā veidā cīnoties pret sabiedrībā pastāvošo iekārtu. (“-Bet baznīcā neesat dzirdējis? - Es... neesmu gājis.”) Tomēr viņu saviļņoja Soņas emocijas, kas izpaudās, lasot fragmentu no Jāņa Evaņģēlija. (“ Raskoļņikovs pagriezās pret Soņu un aizkustināts skatījās uz viņu.”)…
