Abpusēja nepatika, ierēdņu funkcionēšanas un vadības principu nezināšana tikai padziļina šo konfliktu. Izeju no šādas situācijas es redzu jau minēto „palīdzības” centru veidošanā, un, varbūt, kopīgos pasākumos, kuros varētu attīstīties diskusijās starp abām pusēm.
Neejot tālāk politikā, atzīmēšu, ka, lai mazinātu pensionāru asas vientulības sajūtu ir nepieciešami cilvēki, kuri ir spējīgi saprast viņus un palīdzēt tiem. Tas ir sasniedzams ar savu dzimtu tradīciju pagarināšanu, draudzības saišu un mīlestības atbalstu. Skatoties uz Hemingveja piemēru – Santjago un zēnu – ir nepieciešams veidot ideālus un mūžīgas vērtības nākošai paaudzei, lai viņu intereses un mācīšanās nebūtu pretrunā ar palīdzību vecvecākiem. Ir nepieciešama uzvedības kontrole, nevis atstāšana visu lietu pašplūsmai. Ir nepieciešams atcerēties, ka, kādus mēs audzināsim bērnus, tāda būs mūsu nākotne.
Noslēgumā vēlos pateikt, ka pensionāri pārstāv vienu no labākajām sabiedrības šūnām, un negatīvā, kritiskā attieksme pret viņiem sāpīgi atsauksies uz mums pašiem nākotnē, ja mēs jau tagad nesāksim uzlabot esošo labklājības sistēmu un vismaz kaut ko jau šodien nesāksim darīt, lai nostiprinātu vecu cilvēku veselības stāvokli.
…
