1. Tiesību teorija ir zinātne, vispārinātu zināšanu sistēma par tiesībām un tiesiskajām parādībām, to būtību, attīstību, funkcionēšanu un nozīmi sabiedrībā.
Tiesību teorijas priekšmets – tiesību pamatlikumība, tās būtības izzināšana, nozīme un attīstība sabiedrībā. Tiesību teorija pētī tiesību izcelšanos cēloņus, tiesību būtību, formas, funkcijas, sistēmu un citus ar tiesībām saistītus jautājumus.
2. Tiesību teorijas metodes:
Gramatiskā metode- burtiski „ceļš uz kaut ko”, paņēmiens, mērķa sasniegšanas veids.
Filozofiskās metodes
Dialektiski materiālā metode
Vispārzinātniskās metodes:
Analīze, sisntēze, indukcija, dedukcija, sistēmiskā, vēsturiskā.
Speciālās metodes
3. Tiesību teorijas funkcijas un nozīme:
Izziņas funkcija – tiesību teorijas rakstiskā paņēmiena sistēma, kas ļauj atklāt dažādas likumsakarības.
Metadaloģijas funkcija – tiesību teorijas jēdzienu un atklāto likumsakarību izmantošana tiesību nozaru un speciālās juridiskās disciplīnas.
Politiskā funkcija – piedāvā tiesību attīstības principus.
Ideoloģiskā funkcija – tiesību teorijas ietekme valsts un tiesību ideoloģijas pamats.
Praktiskā – organizatoriskā, tiesību teorijas līdzeklis un metožu kopums, kas ļauj veiksmīgi realizēt savu praktisko darbu.
Prognoztiskā – ļauj paredzēt tiesību procesu attīstību nākotnē.
Tiesību teorijas nozīme: tiesību teorija ir abstrahēta no prakses un uztver praktiskās likumsakarības.
10. Tiesību izziņas metodes
Tiesību zinātnes metodes – zinātnē pārbaudīto un pieņemto regulatīvo noteikumu un paņēmienu sistēma, ko izmanto tiesiskās realitātes parādību likumsakarību izziņai; noteiktu rezultātu sasniegšanas veids juridiskajā praksē. Tiesību zinātnē izmanto:
1.Vispārīgākās (filozofijas)
2.Vispārējās
3.Speciālās metodes
empīriskās izziņas metodes
metodes, ko izmanto kā empīriskajā, tā arī teorētiskajā izziņas līmenī
teorētiskās izziņas metodes.…
Pirmatnējās kopienas iekārtas uzvedības noteikumi. Tiesību rašanās – valstij sankcionējot pirmatnējās kopienas uzvedības noteikumus un pārvēršot tos vispār obligātās normās, veidojot tiesu un administratīvos precedentus, izdodot normatīvus aktus. Tiesību attiecības ar morāles, reliģiskajām, politiskajām normām. Tiesību izcelsmi un būtību skaidro doktrīnas. Tiesības – normatīvo nostādņu sistēma, kas balstās uz cilvēcīgā taisnīguma un brīvības idejām, lielākā mērā izpaužas likumdošanā, regulē sabiedriskās attiecības. Tiesības – visiem saistošu uzvedības normu sistēma, kas izteikta likumos un citos valsts atzītos avotos, kas regulē subjektu savstarpējās attiecības, un ir tiesiskās un prettiesiskās darbības novērtēšanas obligāts kritērijs, kas balstās uz brīvības, taisnīguma un vienlīdzības principa. Tiesības ir sabiedrības optimāls organizācijas modelis. Svarīgākie šā elementa modeļi: Tiesību normas, tiesiskā apziņa, tiesiskās attiecības; Tiesību principi; Tiesību kategorijas un vispirms taisnīguma kategorija; Juridiskās doktrīnas; Tiesiskās darbības metodes, juridiskā tehnika u.c.Pazīstamākās tiesību teorijas, kas skaidro tiesību izcelsmi un jēgu ir piecas, lai gan vēsturiski ir pastāvējušas daudzas.Tiesību būtība- tiesību galvenais iekšējais, relatīvi noturīgais kvalitatīvais pamats, kas atspoguļo to patieso dabu un uzdevumus sabiedrībā. • Ikdienišķā- par tiesībām visbiežāk saistīts ar tiesību izpratni subjektīvā nozīmē, kā tiesības, kas pieder konkrētam indivīdam. • profesionālā, ko parasti pielieto juristi – tiesību normu piemērotāji, tā balstās uz tiesību normas satura izpratni. Uztver kā valsts noteikto uzvedības kopumu. • Doktrinālā jeb zinātniskā izpratne, tā balstās uz tiesību integratīvo definīciju. Tiesības ir sabiedrībā atzīto un oficiāli aizsargātā taisnīguma un brīvības normatīvu kopums, kas regulē personu brīvo gribu saskaņošanu, viņu savstarpējās attiecības.
