Ievads.
Pirms daudziem gadu simtiem, kad vēl nebija izdomāta latviešu rakstība, mūsu senčiem jau bija mutvārdu daiļrade- folklora (folk-tauta, lore-gudrība, zināšanas angļu val.), kas izsacīja viņu dzīves gudrību, uzskatus, pauda viņu pārdzīvojumus-prieku, skumjas, mīlestību un naidu. Parādīja seno latviešu dzīvesveidu-tradīcijas, ticējumus un ieražas.
Kad īsti ir radusies mūsu folklora, tieši nav zināms. To daļēji var noteikt pētot valodas formas, notikumu aprakstus, pēc tā, kādas ieražas tiek attēlotas. tāpat nav zināms folkloras materiāla sacerētājs. Folklora radās kolektīvās jaunrades ceļā. Sacerējis kādu pasaku vai teiku senais stāstnieks to pastāstīja citiem. Ja teiktais daiļdarbs patika, tad, kaut ko uzlabojot, ko atņemot vai piedomājot klāt, pārgrozot, katrs nākamais teicējs radīja jaunu mākslas darbu. Tā radās folkloras materiālu vairāki varianti, kas tikai nedaudz atšķīrās viens no otra.
Folklorai piemīt tradicionalitāte. Tā ataino pagātni, to, kas jau ir bijis. Tai piemīt noteikti kompozīcijas elementi, rindas, teksti, kurus kāds jau radījis iepriekš.
Paturēta atmiņā, folklora mutvārdu ceļā pārgāja no paaudzes paaudzē. Folkloras vācēji to apkopoja un izdeva rakstītā veidā-grāmatās.
Latviešu tautas nacionālās atmodas laikā 19.gadsimta 50.-60. gados tika likti pamati ne tikai latviešu nacionālajai literatūrai, bet arī starp citām zinātnēm: folkloristikai. Ļoti svarīgs uzdevums šajā laikā bija folkloras vākšana.
…
