Ekoloģiskās tiesības ir publisko tiesību apakšnozare, kas pieskaitāma pie cilvēktiesībām. Savukārt cilvēktiesībās ekoloģiskās tiesības pieskaitāmas pie trešās paaudzes cilvēktiesībām. Otrās un trešās paaudzes cilvēktiesības raksturo nevis aizsardzība pret valsts iejaukšanos, bet gan personas aktīvas tiesības prasīt no valsts pozitīvu darbību, lai īstenotu tiesības praksē.
Ekoloģisko tiesību viens no galvenajiem pamatuzdevumiem ir sabalansēt dabas vides objektu (piemēram, zeme, tās dzīles, meži, ūdeņi, dzīvnieki un augi, gaiss, ozona slānis) saglabāšanas un aizsardzības nepieciešamību ar cilvēku vajadzībām pēc dabas resursu izmantošanas. Šāda konflikta risināšanai sabiedriskajā domā pamazām izkristalizējās ilgspējīgas attīstības princips. Otrs svarīgākais šo tiesību uzdevums ir dabas objektu pasargāšana, lai cilvēku iedarbība tos nenovestu līdz pilnīgai iznīcībai.
Ar ekoloģiskajām problēmām sastopas ikkatrs no mums, piemēram, siltumnīcas efekts, arvien pieaugošās dabas katastrofas u.tt. Ikkatram no mums ir tiesības dzīvot labvēlīgā vidē, elpot tīru gaisu dzert tīru ūdeni.
…
