Uzskatu, trimdā tapušie ir īpaši darbi. Attēlotās sāpes pēc mājām, ģimeni, draugiem, kuri palikuši dzimtenē, dara mākslu pievilcīgāku. Mums patīk izjust to visu, kas ir sižetā. Mēs brīnāmies, ciešam līdzi, izskām kādam tēlam kritiku vai uzslavas. Par trimdā tapušo dzeju man ir priekšstats, bet tagad vēlos uzzināt, kā rakstnieki savus uzskatus, pārdzīvojumus ir attēlojuši romānos.
Gunars Janovskis vēlējies mums ļaut izjust trimdinieka sapņus, sāpes, ilgas pēc dzimtenes un, citi man saka, tas viņam lieliski arī izdevies.
Neesmu piedzīvojusi šīs izjūtas pilnībā, tā saku tāpēc, ka daļiņa skumju man ir, kad esmu Itālijā uz trim mēnešiem, bet to nevar salīdzināt ar tāda cilvēka ilgām, kas svešumā pavadījis vairākus gadus, pat gadu desmitus. Man tomēr ir savādāk, jo vienmēr zinu datumu, kad atgriezīšos .
Izvēlējos iepazīties ar Gunara Janovska romānu tāpēc, ka vēlējos uzzināt, ko trimdienks jūt, ko dara, kāda ir viņa dzīves jēga tad, kad viņš tiek ierauts politiskajā virpulī un pēkšņi izsviests svešā vietā.…
