Attieksme pret citādo ir pastāvējusi vienmēr. Citam tā izpaužas kā noniecinājums, citam atkal kā sapratne, bet vēl dažs pret citādo izturas ja ne rezervēti, tad ar savdabīgo pieciešanu.
Ir dažādas situācijas, kurās visbiežāk izpaužas konflikti ar savu iekšējo “ES” saistībā ar 20.gadsimta ētikas problēmām – abortiem, pašnāvībām, orgānu pārstādīšanu, tirgošanu, dzimuma maiņu, seksuālo orientāciju un rasismu. Cilvēki un sabiedrība kopumā nespēj pieņemt citādo, tāpēc, ka viss savādais savādās izraisa mūsos bailes. Ir dabiski, ka, ieraugot cilvēku ar skābes saēstu seju, mums gribas novērsties vai tad, kad uz ielas sapulcējies ļaužu pūlis, noskaidrot, kas tur īsti notiek. Manuprāt, Latvijā un arī citur pasaulē ir ļoti daudz citādu jeb atšķirīgu lietu, bet aktuālas ir sarunas par rasismu, jo katru dienu kādā valstī notiek uzbrukums kādai citai etniskai grupai. Neiecietības problēma ir aktuāla visai Latvijas sabiedrībai, jo var skart ikvienu Latvijas iedzīvotāju. Latvijā un ārvalstīs veiktie pētījumi liecina, ka galvenie neiecietības veidi Latvijā attiecas uz etnisko un reliģisko piederību. Īpaša riska grupa ir čigāni jeb romi. Aptaujas liecina, ka attieksmi pret čigāniem lielai daļai Latvijas iedzīvotāju veido stereotipi un aizspriedumi. Latvijā reizēm izpaužas antisemītisms un aizspriedumi pret musulmaņiem.…
