Laiks ir. Tas ir vairāk kā skaidrs, lai gan to pierādīt, man šķiet, būtu ļoti grūti. Lai uztvertu laiku cilvēki ir izdomājuši sadalīt laiku trīs stāvokļos – nākotnē, pagātnē un nākotnē. Šāds laika dalījums bija nepieciešams, lai raksturotu procesus, kas notiek abās pasaulēs - cilvēka un dabas.
Laika pastāvēšana vienmēr ir bijis svarīgs jautājums cilvēkam, jau kopš valodas izveidošanās rodoties nepieciešamībai aprakstīt darbības naratīvā. Cilvēks dzīvojot un izjūtot laiku kā ilgstamību, tas ir spējot uztvert tikai vienu laika momentu kā patiesi esošu – “tagad” momentu, kurš ir nemitīgā kustībā mainoties, nākot no vēl nezināmā un pārejot jau aizmirstajā. Cilvēks, kurš laika jēdzienu spēj apskatīt tikai iekš paša laika, esot dzīvojošam tanī, vienmēr labākai sapratnei ir centies šādus fenomenus sasaistīt ar līdzīgiem vai analoģiskiem fenomeniem. Vistuvākais fenomens laikam ir telpa, kurai tiek izdalītas trīs dimensijas. Taču bieži vien var dzirdēt, ka laikam tiek piešķirts godpilnais ceturtās dimensijas nosaukums. Starp laiku un telpu, šo abu jēdzienu uztveri un sapratni pastāv gan striktas analoģijas, gan raksturīgas atšķirības.
I. Kants piedāvā telpu saistīt ar ārējās pieredzes formām, bet laiku ar iekšējās pieredzes formām. Interpretējot savu iekšējo pieredzi, cilvēkam nācās saskarties ar jaunām problēmām.…
