Aija bija krasi mainījusies no jaunību dienu meitenes, kas bija „iekritusi” Jāņa sirdī.
„Nu viņš šajās acīs bieži pamanīja aukstumu, pavisam ledainu sastingumu. Viņas skaistās lūpas izgrūda asus, neapdomātus vārdus. Rokas laiski gulēja klēpī vai arī strauji mētājās pa gaisu, skuķiem draudot un sitot. Tām trūka maiguma un auglīgas darbības.” Aija pati veidoja savu dzīvi, jo negatīvāk viņa pret visiem izturējās, jo sliktāku attieksmi viņa saņēma atpakaļ. Viņa bija tā, kas pati sevi lēnām iedzina izmisumā.
Aijas tēlu Jānis Jaunsudrabiņš triloģijā „Aija” ir parādījis kā negatīvu varoni, kuram piemīt pat vairākas sliktās rakstura šķautnes, kuras bija tik dziļi jau „iegūlušās” viņā, ka tās vairs nebija iespējams izskaust. Viņa bija tā, kas nevēlējās iedziļināties citu cilvēku jūtās, viņai rūpēja tikai viņa pati. Aija mēdza sist bērnus, viņa bija slinka un nolaidīga pret mājas darbiem, kāra pēc puišiem un precībām. Dzīvoja tikai sev izdevīgi. Tāda dzīve galu galā noved pie nelaimes, kā arī notiku ar Aiju, viņa zaudēja Jāni. Agri vai vēlu viss sliktais pašam atnāk atpakaļ.
…
