Trešajā meditācijā Dekarts jau ir nonācis pie idejām, kas ir šaubu brīvas, tādēļ skaidras, noteiktas, proti, ka „es eksistēju” un ka „es esmu domājoša lieta”. Dekarts no šīm idejām būvē ceļu, lai tālāk pierādītu kādas tādas būtnes, kas nav viņš pats, respektīvi, Dieva eksistenci. Dekarts tādējādi nonāk pie atziņas, ka, tā kā viņš eksistē, nepieciešami ir jābūt arī šīs viņa paša eksistences cēlonim, un izvirza teoriju, ka „izraisošā un vispārējā cēlonī jābūt vismaz tikpat daudz [lietiskuma – S.V], cik ir šī paša cēloņa iedarbībā”1, kas parāda, ka katrām sekām jābūt adekvātam cēlonim, no kā izriet, „gan tas, ka no nekā nevar rasties kaut kas, gan arī, ka pilnīgākais – tas ir tāds, kas sevī satur vairāk lietiskuma – nevar rasties no mazāk pilnīga.”2 Šis princips noved filosofu pie hipotēzes, ka viņa paša eksistences cēlonis ir kāda par viņu pilnīgāka būtne. Autors izvirza vairākus minējumus par savas pastāvēšanas cēloni – „no kurienes es varētu būt? No sevis, zināms, vai no vecākiem, vai no vienalga ka mazāk pilnīga ar Dievu, jo neko par viņu pilnīgāku vai arī tikpat pilnīgu nav iesējams nedz domāt, nedz sadomāt.”3 …
