Fiziska un emocionāla vardarbība pret bērniem Latvijā

No pilsētas, kuras es nāku, dzīvoja kāda ģimene, kurā 3 bērni, 2 zēni (12 un 7 gadu veci) un 1 meitene (1 gadu veca). Lai kādi valstī būtu izstrādāti likumi par dažādām bērnu tiesībām, šī ir viena no valstī esošajām ģimenēm, kas pierāda, ka netiek pietiekami sekots līdzi ģimenēm, kas bieži saskaras ar dažādām sociālām problēmām, kas saistītas ar bērnu tiesību pārkāpšanu. Pilsētā ir bāriņtiesas darbinieks un zināja šīs ģimenes situāciju, bet šajā lietā nekas netika darīts. Kāda bija ģimenes situācija? Bērni gāja uz skolu kad gribēja, staigāja apkārt nakts vidū, netika apģērbti atbilstoši laika apstākļiem, dzīvoja netīrībā, nemitīgā alkoholiķu un smēķētāju ielenkumā, patēvs alkohola reibumā savas dusmas uzvēla uz vecāko audžudēlu. Nakts vidū dzina ārā no mājām, nelaiž atpakaļ, liekot bērnam gulēt sienas šķūnī. Vecākais zēns klaiņoja pa pamestām mājām smēķējot un dzerot.
Šāda veida ģimene Latvijā nav vienīgā. Apkārtējie cilvēki redz ģimenes situāciju, nodod šo informāciju sociālajam darbiniekam vai kādam citam, kas varētu censties šo situāciju risināt. Bet gadās tā, ka līdz ar šo cilvēku informācijas tālāk nodošana apstājās, jo viņaprāt, kamēr šai ģimenē nav noticis kas briesmīgāks, tikmēr nav ko lieki cilāt papīrus. Vienmēr atrodas, kāds cilvēks, kas nevēlēsies pildīt savus pienākumus pilnvērtīgi un ļaus, lai notikumi rit savu gaitu. Uzskatu, ka uzmanība ir jāvelta ne tikai likumu ieviešanai, bet arī darbiniekiem, kas ir atbildīgi par šo likumu ievērošanu un sava darba pilnvērtīgu pildīšanu.
…