Lasot grāmatu, tā vien šķiet, ka, lai kur Švauksts ietu, viņš vienmēr valkā sarkanu šalli. Švaukstam netīk būt „zemas kārtas latvietim”, un tādēļ viņš dara visu iespējamo, lai izskatītos pēc iespējas smalkāk – viņam vienmēr līdzi ir arī pulkstenis ar spīdīgu ķēdi – to parāda šis citāts: „Krogam tuvāk piebraucot, varēja izšķirt Švauksta balsi, un drīz vien bij arī viņš pats redzams ar visu spīdīgo ķēdi un sarkano šalli (..)”.
Švauksts ļoti gribēja līdzināties tolaik augstāk stāvošajiem baltvāciešiem, tādēļ bieži centās runāt vāciski, vai vismaz iestarpināt kādu vācu vārdu: „Šovakar vajag dabūt frišas zupas.” (Frišas – svaigas, šajā gadījumā tikko vārītas) Tiesa, ar gribēšanu runāt vāciski vien ir par maz – Švauksts pieļauj daudz kļūdu, piemēram, sakot „Hern”, nevis „Herr” (Vāciski „Herr” nozīmē kungs)
…
