Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 15.04.2010.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: 4 vienības
Atsauces: Nav
  • Referāts 'Valodas kultūras un sabiedrības daudzveidība', 1.
  • Referāts 'Valodas kultūras un sabiedrības daudzveidība', 2.
  • Referāts 'Valodas kultūras un sabiedrības daudzveidība', 3.
  • Referāts 'Valodas kultūras un sabiedrības daudzveidība', 4.
  • Referāts 'Valodas kultūras un sabiedrības daudzveidība', 5.
  • Referāts 'Valodas kultūras un sabiedrības daudzveidība', 6.
  • Referāts 'Valodas kultūras un sabiedrības daudzveidība', 7.
  • Referāts 'Valodas kultūras un sabiedrības daudzveidība', 8.
  • Referāts 'Valodas kultūras un sabiedrības daudzveidība', 9.
  • Referāts 'Valodas kultūras un sabiedrības daudzveidība', 10.
SatursAizvērt
Nr. Sadaļas nosaukums  Lpp.
  Valodas kultūra    3
  Valodas kultūra kā zinātnes nozare    3
  Valodas kultūras raksturojums    3
  Indivīds kā valodas kultūras subjekts    5
  Sabiedrības daudzveidība    7
  Sabiedrības raksturojums    7
  Sabiedrības daudzveidības raksturojums    7
  Valodas kultūras funkcionēšana runā    8
  Izmantotā literatūra    10
Darba fragmentsAizvērt

Valodas kultūras funkcionēšana runā

Dzīvā vārda spēku sabiedrība izmanto noteiktiem mērķiem, noteiktu sociālu grupu vai šķiru interesēs. Vēsturiski pirmā sfēra, kur apzināti ir ticis izmantots vārda spēks, kur kopta valoda un attīstīta valodas kultūra, ir publiskas runas māka jeb tā saukta oratoru (daiļrunas) māksla. Tai ir arī sava teorija, kas veidojusies Senajā Grieķijā – te daiļruna tikusi uzskatīta par “mākslu karalieni” un jūtami ietekmējusi valsts dzīvi. Līdz mūsu laikam saglabājušās liecības par daudziem labiem oratoriem, it īpaši Sokrātu, Platonu, Dēmostenu, Dēmokritu, teorijā – Aristoteli. Mūsdienu runas mākai ir citi sociāli pamati nekā runas mākai Senajā Grieķijā un Romā, tomēr pamatprincipi, kas tur veidojušies, ir derīgi arī pašreiz. Tie ir šādi: 1) pats galvenais ir runas saturs – runai ir jāsniedz klausītājiem zināšanas; 2) runai ir jārosina klausītāji uz rīcību, tāpēc runātājam jābūt labam psihologam un jāprot emocionāli ietekmēt klausītājus; 3) runai jābūt tikumīgai, tai jāsaskan ar runātāja dzīvi un darbību, viņa uzskatiem – runātājs nedrīkst būt divkosīgs un melot; 4) runātājam pastāvīgi jārūpējas par savu meistarību, jācenšas izmantot ietekmīgus un iederīgus valodas līdzekļus; 5) runātājam pēc iespējas jācenšas vairīties no ārišķībām gan vizuālā, gan valodas ziņā – jāatturas no liekas žestikulēšanas, jāievēro mērenība metaforu, epitetu, hiperbolu, salīdzinājumu u. tml. lietošanā.
Viduslaikos galvenokārt tiek attīstīta un izkopta valodas pragmatiskā puse: dominē cenšanās runas adresātu ietekmēt, rosināt viņa domas un rīcību vēlamā virzienā. Patiesas morālas tīrības princips ieskanas tikai atsevišķu domātāju uzskatos un oratoru runā; valdošo aprindu politikā un arī reliģijā priekšplānā tiek izvirzītas moralizējošas pamācības, kurām atsevišķos konkrētos gadījumos un situācijās nenoliedzami ir arī progresīva nozīme sabiedrības ļauno spēku savaldīšanā. Attīstās arī valodas rakstu forma. Galvenais publiskas runas mākas princips ir sniegt klausītājiem zināšanas; tas tiek tālāk attīstīts izglītības sfērā – universitātes lekcijās.

Atlants