Latvija vairāku paaudžu garumā ir bijusi pakļauta dažādu diktatoru un režīmu varai, kur vārda brīvība ir bijusi tikai sapnis. Pastāvēja stingra cenzūra. Cilvēki teica tikai to, ko no viņiem sagaidīja, kas bija atļauts un ko vispār drīkstēja teikt. Visi dzīvoja bailēs pateikt kaut ko lieku, pierada un nākamās paaudzes jau nezināja neko citu, viņiem bija izveidojies noteikts viedoklis no viendabīgas informācijas saņemšanas. Līdz ar neatkarības atgūšanu atnāca arī vārda brīvība un cenzūra tika aizliegta. Mūsdienu demokrātiskajā sabiedrībā oficiāli cenzūra nepastāv, taču pastāv noteikti vārda brīvības ierobežojumi, kurus nosaka samērīguma princips. Vārda brīvības princips bieži krustojas ar informācijas atklātības un pieejamības principu un ar cilvēka goda un cieņas aizsargāšanu.
Vārda brīvības ierobežojumi ir nepieciešami, ja vārdi aizskar personas godu un cieņu, rada draudus demokrātiskas valsts pastāvēšanai. Ierobežojumu ieviešanas kārtība ir ļoti individuāla katram atsevišķam gadījumam, tāpēc ir tik grūti ievest kādus standartus šajā jomā, lai tie nebūtu pretrunā ar vārda brīvības, kā demokrātijas pamata principu.
Šo tematu esmu izvēlējies, jo vienmēr esmu cienījis un pieturējies vārda brīvības un taisnīguma principam, par ko bieži vien esmu saņēmis nosodījumu no apkārtējiem. Bez tam, arī mūsu sabiedrībā aizvien biežāk izskan skandāli un tēmas, kad tiek apšaubīta vārda brīvība un rodas sajūta, ka sava veida cenzūra tomēr pastāv, lai gan tā nav oficiāla. …
