20. gs nogales cilvēki, uz mirkli atrāvušies no datoriem, spriež par modi, politiku, sportu, turpretī 15.- 19. gs cilvēkiem svarīga bija ticība.
Cilvēks bija noteicošais renesansei raksturīga iezīme ir cilvēks. Tā kā baznīcas loma nebija noteicošais, par visu lietu mēru kļuva cilvēks.
Renesanses kultūras būtību, tās objektīvā vēsturiskā jēga bija tā, ka renesanse kultūras sāka ideoloģisku cīņu pret feodālismu ( sabiedriska iekārta viduslaiku Rietumeiropā, kas balstījās uz feodālām politikām, ekonomikām un militārām attiecībām starp šīs sabiedrības locekļiem) un visam tām izpausmēm reliģijā, filozofijā, zinātnē, literatūrā un mākslā. Toreizējie kultūras darbinieki- jaunās, laicīgas inteliģences pārstāvji nesamierināmi cīnījās pret teoloģiju (baznīcas mācību), sholastiku (reliģiska filozofija, kas attīstījās viduslaiku klosteru skolās un universitātēs) askētismu ( gara uzvara pār iznīcīgo, lai stiprumā un Dieva gaismā kalpotu mīlestībā un spēkā visur tur, kur Dievs liek) mistiku, pret feodālismu laikmetam raksturīgo literatūras un mākslas pakļaušanu reliģijai.…
