Autors:
Vērtējums:
Publicēts: 22.05.2013.
Valoda: Latviešu
Līmenis: Augstskolas
Literatūras saraksts: Nav
Atsauces: Nav
  • Konspekts 'Sociālā darbinieka profesionālās darbības ar sociālo gadījumu principi', 1.
  • Konspekts 'Sociālā darbinieka profesionālās darbības ar sociālo gadījumu principi', 2.
  • Konspekts 'Sociālā darbinieka profesionālās darbības ar sociālo gadījumu principi', 3.
  • Konspekts 'Sociālā darbinieka profesionālās darbības ar sociālo gadījumu principi', 4.
  • Konspekts 'Sociālā darbinieka profesionālās darbības ar sociālo gadījumu principi', 5.
  • Konspekts 'Sociālā darbinieka profesionālās darbības ar sociālo gadījumu principi', 6.
  • Konspekts 'Sociālā darbinieka profesionālās darbības ar sociālo gadījumu principi', 7.
Darba fragmentsAizvērt

2.9. Kooperācijas princips
Sociālais darbinieks aktīvi meklē sadarbību ar palīdzošajām personām un ir gatavs darboties sakarā ar sociālo uzdevumu, strādāt ar viņiem kopā. Viņš cenšas, kooperējoties ar viņiem, novērst ne tikai nevienprātību un pretišķības, bet arī palielināt ikvienas palīdzēšanas ietekmi uz problēmas risināšanu. Ar motivēšanu un organizēšanu viņš cenšas panākt problēmu risināšanu, lai risināšanā iesaistītās personas virzītu savu darbību uz kopīgo mērķi un to savstarpēji saskaņotu.
1) galvenais sociālā darbinieka metodiskais pienākums ir aktivizēt visus palīdzošos spēkus un novest tos līdz efektīvai sadarbībai problēmas risināšanā;
2) sociālais darbinieks sadarbībā ar visiem palīdzības procesā iesaistītājiem funkcionē kā informācijas avots. Viņš nodrošina informācijas menedžmentu (dabū no citiem informāciju, to sakārto, apstrādā un nodod komandas locekļiem).
Kooperācijas partneri :
1) nosaka katrs savu daļu kopīgajā rīcībā, proti, lai tās viena otru papildinātu;
2) nosaka savu kompetenci attiecīgajā problēmsituācijā un ar paskaidrojumiem definē dažādās lomas, kuras tie spēlē problēmas risināšanā;
3) nosaka savu darbību secību;
4) organizē savu komunikāciju informācijas plūsmā.

2.10. Problēmas atvēršanas princips
Sociālais darbinieks ar speciālu rīcību mēģina “atvērt” sociālo problēmu, t.i., “atslēgt” to risināšanai, ja tā “aizveras” parastajam risināšanas procesam. Problēmas “atvēršanas” rīcībām, kuras viņš šim nolūkam izmanto, ir paradoksu pazīmes: sociālais darbinieks nerīkojas, t.i., nepalīdz, viņš aizskar problēmas nospiestās personas, izraisa krīzi, pastiprina negatīvo uzvedību vai pieprasa neiespējamo.
Piemēram, laulāto nepārtrauktie strīdi; soc.darbin. kā mierinātājs sarunu ceļā. Ar laiku tiek saprasts, ka pāris atļāvās ķildas, ka klāt bija soc.darbin., lai novērstu ļaunāko. Soc.darbin. priekšlikumi netika ņemti vērā, jo tie bija nākuši no viņa, nevis no pāra. Šajā gadījumā problēma tika „aizslēgta” nevis atrisināta. Ja soc.darbin. spēlē samierinošā vidutāja lomu, tad lūdz pāri vai nu izbeigt strīdus vai pieņemt lēmumu šķirties, līdz ar to tiek radīta šoka terapija.

Atlants