Droši vien nebūšu vienīga, kas šo darbu sāks ar apgalvojumu, ka cilvēka ikdiena nav iedomājama bez komunikācijas. To apgalvot var diezgan droši gan palasot teoriju, gan izmēģinot praksē, piemēram, no rīta pieceļoties nesveicināties ar mājiniekiem. Šķietami tā būs nekomunicēšanās, tomēr arī klusēšana apkārtējiem par mums kaut ko stāsta (piemēram, ka neesam omā, ka veicam eksperimentu, ka esam apvainojušies utt.), jo tā ir neverbālā komunikācija, kas ir vissenākais un visizteiksmīgākais komunikācijas veids.
Komunikācija vienmēr notiek ar kādu konkrētu mērķi, piemēram, uzzināt. Jau no rīta mostoties un sakot “Labrīt!” mēs sākam komunicēt. Katru rītu ar mājiniekiem apspriežam, kurš ir un kurš nav izgulējies, ko sapņojām, kā gribas vai negribas iet uz darbu, kas dienas gaitās paredzēts. Šajā procesā notiek starppersonu un grupas komunikācija, tomēr pirms vēl komunicēt ar mājiniekiem, jau pie sevis esmu paspējusi padomāt par to, ko varētu izdomāt, lai neietu uz darbu un kādas tam būtu sekas.…
