Pēc Ž.Piažē bērns 7 gadu vecumā savā intelektuālā attīstībā sasniedz konkrēto operāciju stadiju, kad ir spējīgs veikt dažādas loģiskās operācijas, bet tikai ar konkrētiem priekšmetiem. Šajā stadijā viņš spēj risināt kvalifikācijas, grupēšanas un sakārtošanas problēmas. [8, 28]. Taču praktizējošo pedagogu pieredze liecina, ka reālajā situācijā, uzsākot skolas gaitas, bērns ar valodas attīstības traucējumiem tomēr vēl atrodas pirmsoperāciju stadijā, kad:
ir centrēti uz sevi un nespēj iejusties citu situācijā;
spēj sagrupēt priekšmetus pēc atsevišķas, uzkrītošas pazīmes;
nespēj aptvert, ka priekšmeti, kuri ir līdzīgi vienā ziņā, var atšķirties citā;
spēj savākt priekšmetus atbilstoši vienam kritērijam;
spēj sakārtot priekšmetus rindās, bet nespēj izdarīt secinājumus par priekšmetiem, kuri neatrodas blakus. [8, 27]
Svarīga ir emocionālā attīstība. Pēc E.Eriksona sākumskolas skolēns atrodas ceturtajā stadijā. Šai vecumā parādās interese par lietu uzbūvi. Veidojas īpašības, kas veidojas sociālās darba pieredzes apgūšanai. Negatīvs risinājums provocē infantilu nepilnvērtības izjūtu, kas ietekmē raksturu un tālāko attīstību. [8, 32]. Tas īpaši jāievēro darbā ar internātskolas skolēnu, kad blakus nav vecāku, kas sekmētu praktisko spēju attīstību, tādēļ šī vecāku tik svarīgā funkcija jāuzņemas pedagogiem.…
