Epilepsija

Epilepsijas ķirurģiskā ārstēšana
Epilepsijas ķirurģiska ārstēšana ir indicēta, ja to nav iepējams adekvāti kontrolēt ar antiepileptiskajiem preparātiem un ja ir norādījumi, ka iespējama lēkmju fokāla izcelsmes vieta smadzeņu apvidū, kuru var izņemt, neradot nozīmīgu neiroloģisku deficātu.
Neārstējamas parciālas epilepsijas pacientu ārstēšanā visbiežāk lietotā procedūra ir temporāla lobektomija.

Intrakarotidālais amobartiāla tests noskaidro, vai kontralaterālā temporāla daiva spēj nodrošināt atmiņu. Šis tests norāda arī runas cerebrālo dominanci. Tas ietver vienpusēju intrakarotidālu amorbitāla infekciju, lai uz laiku „izslēgtu” vienu vai otru temporālo daivu.

Kallostomija
Kallosotomijas nozīme epilepsijas pacientu ārstēšana joprojām ir neskaidra. Pašreiz šo procedūru apsver izmantot tikai pacientam ar smagu nekontrolējamu epilepsiju, ko raksturo toniskas, atoniskas un toniski kloniskās lēkmes.

Hemisfērktomija
Hemisfēroktamiju reizēm izmanto tādu pacientu ātrstēšanā, kuriem ir smaga epilepsija un hemiprāze un lēkmes izraisošais faktors ir saistīts ar vienpusēju puslodes slimību.

Autovadīšana un epiepsija
Pacienta ārstēšana pēc pirmās lēkmes vai epilepsijas gadījumā ietver padomu, kas attiecas uz drošību. Pacientam, kam biujusi pirma lēkme uz izmeklēšana nav uzrādījusi tās iemeslu, iesaka atturēties no transportlīdzekļa vadīšanas vismaz 3 – 6 mēnešus. Pacientam ar epilepsiju, t.i., tendenci uz atkārtotām lēkmēm, pirms iegūst autovadītāja apliecību, jābūt 2 gadu bezlēkmju periodam.
Dažiem epilepsijas sindromiem, kas labi ārstējami, piemēram, juvenilā miokloniskā epilepsija, var būt īsāks bezlēkmju periods. Pēc supratentoriālas kraniotomijas pavientiem 6 mēnešus ieska atturēties no transportlīdzekļa vadīšanas. Līdzīgs ieteikums arī pacientam pēc nozimīgas galvas traumas. Vairumam pacientu ar gliomu nevajadzētu vadīt transportlīdzekli, jo ir augsts lēkmju risks un paredzami galvas smadzeņu funkciju traucējumi, ko izraisa intrakraiālais audzējs.


…