Akulturācija ir process un izmaiņas, kas notiek, kad dažādu etnisko grupu pārstāvji ilgstoši dzīvo ciešā saskarsmē, kā tas ir Latvijā. Tomēr Latvijā akulturācijas procesos noteiktas izmaiņas ir ieviesusi Latvijas neatkarības atgūšana un sociolingvistisko grupu statusu maiņa. Šajā rakstā ir izanalizēts, kuras akulturācijas stratēģijas atbalsta latvieši un cittautieši Latvijā. Lai izpētītu attieksmes pret dažādām akulturācijas stratēģijām, ir izveidoti pieci akulturācijas stāsti, kas atbilst piecām akulturācijas stratēģijām – asimilācijai, integrācijai, marginalizācijai, saplūšanai un nodalīšanās stratēģijai. Analīzē ir izmantotas gan kvantitatīvās aptaujas, gan fokusa grupu diskusiju rezultāti.
90. gadu sākumā bija jautājums, kā veidot valsts etnopolitiku, kas uzlabotu tieši latviešu valodas un kultūras situāciju. Mainījās latviešu un krievu valodas statuss Latvijā un zināmā mērā arī divu galveno sociolingvistisko grupu statuss. No 1950. – 1990. gada liela daļa Latvijas cittautiešu pirmo akulturācijas etapu pārdzīvoja pilnīgi citos apstākļos. PSRS laikā krievu valoda bija dominējošā – krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem ikdienā nebija nepieciešamības zināt latviešu valodu. Pēc neatkarības atgūšanas situācija Latvijā būtiski mainījās – uz krievvalodīgi runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem tika publiski aktualizētas citas akulturācijas ekspektācijas.
…
