Bērnībā saņemtā ģimenes audzināšana lielā mērā nosaka to, vai cilvēks kļūs par pilnvērtīgu personību vai tikumisku kropli.
Problēmas rada tas, ka bieži vien bērnus audzina pieaugušie, kas paši vēl nav izveidojušies kā personības.
Cilvēks ir tālu no pilnības un, savas nepilnības apziņas mākts, viņš uzņemas bērna audzināšanu, nereti mierinot sevi ar domu, ka to, kas netika veikts viņa audzināšanā, var izlabot, audzinot nākamās paaudzes.
K. Jungs brīdina, ka šis uzskats ir maldīgs, jo nevar bērnā izlabot tās kļūdas, kuras pieaugušie paši pieļauj.
Bērni nav tik dumji, kā nereti iedomājas pieaugušie. Viņi nojauš, kas ir īsts un kas ir viltots. Vecākiem un cilvēkiem, kas nodarbojas ar audzināšanu, pirmkārt, jāpārvar savas nepilnības.
Pēc K. Junga domām psiholoģiskais mantojums no iepriekšējām paaudzēm atrodas cilvēka “kolektīvajā bezapziņā”, kas zināmā mērā tad arī nosaka to, kā cilvēks rīkosies.
K. Jungs ieteica vecākiem 3 svarīgas lietas, kas nav zaudējušas aktualitāti arī mūsdienās:
neizvairīties no savas dzīves dvēseliskajām problēmām, melīgi manipulējot un mākslīgi saglabājot savu neapzināto stāvokli;
godīgi pieņemt grūtības, izgaismot savas dvēseles tumšos kaktus;
atzīt savus maldus, atklāties kādam saprotošam cilvēkam.
…
