Sokrata uzmanības centrē ir dvēseles un tikuma problemātika. Viņš ieskicē psiholoģijas pamatus, tiecoties izprast dvēseli. Tajā pat laikā Sokrats sasaista tikumu un zināšanas, tās pakļaujot dievišķajai atcerei un dvēseles mūžīguma idejai.
Sokrats tiecas uz vispārējo un kopīgo, uz augstāko patiesību, nevis atšķelto un atsevišķo. Sokrats nemeklē savu godu, bet gan meklē īstenību. Sofisti ir pretēji, jo vairāk skatās atsevišķajā un paši sevī, meklējot sev atzinību un iespēju aizstāvēt savu viedokli, pat ja tas būtu nepareizs.
…
