Pirmajā dzejoļu krājumā dominē gaišie cerību akordi, jaunības optimisms. Krājums ‘’Vakar zaļajā zālē ‘’, kas aptver no 1970. Līdz 1975. gadam sarakstītos dzejoļus, sākas ar gaišiem akordiem, ar prieku par zaļās zāles svaigumu. Krājumā ‘’Vakar zaļajā zālē ‘’, manuprāt, viena no lielākajām vērtībām ir tajā valdošais pārdzīvojumu pirmreizīgums, svaigums un patiesīgums. Šai dzejā elpo jauna dvēsele, kas tiecas pretī dzīvei kā brīnumam un izsijā caur sevi cerības un vilšanos, prieku un bēdas, bet smagais, vērtīgais paliek.
Māra Zālīte šajā krājumā palīdz parādīt septiņdesmitogadu Latvijas jaunieti, kurš, pats to nemaz neapzinādamies, dzīvo savā zemē kā garīgs trimdnieks. M. Zālīte ir attēlojusi šīs iekšējās trimdas sekas – nihilistisku un ironisku, drūmu un bezcerīgu pasaules uztveri.
Mīlēdama dzīvi, kas nebūt nav viegla, un cilvēkus, kuri ne vienmēr ir enģeļi, dzejniece spēj piedot daudzas cilvēciskas vājības, bet bezgalīgu pretīgumu izjūt pret meliem, liekulību, lišķību un verdzisku padevību. …
