Arī sirdi plosošus brīžos Latvija mani nepameta. Tajos mirkļos es sajutu maigo, trauslo mātes pieskārienu pie vaiga gala un sapratu, ka Latvija ir ar mani. Mani atskurbinaa viegla elpas dvaša uz kakla, un it kā no mūžības, bezgalības uz mani raugās dziļš, vieds skatiens, kurš šķērsojis aizgājības vēsturiskās sienas. Tajos brīžos es zinu, ka Latvija tur mani savās plaukstās, spiež mani pie krūtīm, skūpsta un ieaijā jaunas cerības manā dvēselē.
Ne tikai es esmu Latvijā, bet Latvija ir viscaur manī. Viņa jūt un dzīvo ar mani, un es dzīvoju Latvijas dēļ. Mūsu dzīves ir paralēles kā Sibīrijas sāpju ceļš! Mums ir viens ritms, kopīgi sirdspuksti un sinhroni elpas vilcieni. Te ir manas saknes, tagadne un nākotne.
…
