Šis stāsts ir par mīlestību, uzticību un cerību. Tas ir viegls un aizraujošs, tomēr tam cauri vijas kāds pagātnes noslēpums. Tas ir stāsts par pirmo mīlestību, pirmajām cerībām un pirmo vilšanos.
Noskaņa - gaiša, saulaina, jaunības optimisma pilna. Rasmas pārdzīvojumi tam piešķir dažādas noskaņas: prieku, līksmību, šaubas, izmisumu, neziņu, apjukumu.
Liela nozīme stāstā ir vijolei, tās stīgām. Man likās, ka gan dvēseles stīgas, gan vijoles stīgas ir kaut kas tuvs un radniecīgs, to vārdos nevar izteikt, bet ar sirdi tomēr var just. Tās abas trīsēja mīlestībā.
Liela nozīme ir arī naktij kad vijoles stīgas pārtrūka - tās samirka, kad puisis skrēja pakaļ meitenei.
Stāsta beigas- Tajās neviens nenomira!!!! Beigās izrādījās, ka Spodris un Rasma ir brālis un māsa, tāpēc viņu mīlestība nevar plaukt. Pievērs uzmanību pēdējajiem Spodra vārdiem: "Tu esi tikai pumpuriņš - tev jāuzzied vēl. Varbūt tu vēl ar Jāni sastapsies... Lai dievs dod! Sveika!" Mēs zinām cik smagi ir teikt šādus vārdus, cik ārkārtīgi grūtu - šķirties.
Ja nemaldos tajā vakarā zvanīja kapsētas zvans - ne jau Spodra nāvi tas zvanīja, bet mīlestības nāvi.
Vēl vari paraksturot tēlus.
…
