Teorētiska darbībā pastāv divi demokrātijas modeļi un tie ir Vestminsteras demokrātijas modelis un konsensuālās demokrātijas modelis. Pirms raksturot šos modeļus vajadzētu uzmanību piesaistīt tam, ka šie modeļi balstās uz izpildvaras partiju dimensijas (executives – parties dimension) un uz federāli – unitāras dimensijas (federal – unitary). Šim divām dimensijām ir savas noteiktas īpašības, kurus tagad vajadzētu minēt. Pirmkārt, kas attiecas uz izpildvaras partiju dimensijas. Šeit noteikt izpildvaras koncentrācija vienpartiju sistēmā mažoritāros ministru kabinetos. Sastopams bilance starp likumdevējvaru un izpildvaru. Var pastāvēt vai nu divpartiju sistēmu, vai daudzpartiju sistēma. Pastāv mažoritārā un disproporcionālā vēlēšanu sistēma. Šajā dimensijā pastāv plurālā interešu grupu sistēma.1 Otrkārt, kas attiecas uz federāli – unitāru dimensiju. Šajā dimensijā unitārā un centralizācija pārvalde nonāk pretrunā ar federālu un decentralizētu pārvaldi. Likumdevējvaras koncentrācija notiek vienkameras likumdošanas institūcijā. Šaj dimensijai ir raksturīga elastīga konstitūcija, kas nozīme, ka jebkuri labojumi var būt pieņemti ar vienkāršu balsu vairākumu. Šajā dimensijā likumdevējvarai in noteicoša loma savas likumdošanas institucionalizācijā. Šajā dimensijā centrālas bankas, kuras ir atkarīgas no izpildvaras nonāk pretrunā ar neatkarīgām centrālām bankām.2 Šis atšķirības starp mažoritāru un konsensuālu demokrātijas modeļiem ir ļoti būtisks atklājums, līdz ar to vajag dziļāk izpētīt šos modeļus, lai varētu orientēties starp šo modeļu pazīmēm.…
