Autors lieto interesantu vārdu kādas apspriežamas tēmas apzīmēšanai – emblēma: „to emblēmu vidū, kas pastāv mūsu sabiedrībā, ir arī runājoša seksa emblēma.”1 Sekss tiek raksturots kā rotaļa, kurā bauda jaucas ar to, kas nenotiek labprātīgi un patvaļīgi, saprašanās jaucas ar inkvizīciju, tas liek seksam runāt patiesību par sevi un par citiem. Mums it kā ir svarīgas zināšanas, kas parvietojas starp seksu: zināšanas par baudu, bauda no zināšanas par baudu, bauda – zināšanas.
Kaut kāda slieksme mūs ir novedusi dažu gadsimtu laikā pie jautājuma, ko it kā uzdodam seksam – kas mēs esam? Pat vairāk dabai šis jautājums veltīts (dzīvo būtņu sistēmas elementam, bioloģijas objektam). Mēs esam izveidojuši dažādas seksa zīmes – seksa vēsture, seksa nozīme, seksa diskurss. Mēs mēdzam sevi maldināt, vedinot sevi domāt par seksu kā par bināro opozīciju virkni - ķermenis – dvēsele, miesa – gars, instinkts – prāts, tieksmes – apziņa - kas it kā liek domāt par seksu kā tīru mehānismu bez prāta līdzdalības. …
