Starptautiskā ekonomiskā integrācija ir valstu cieša ekonomiskā savienība ar vienādiem spēles pamatnoteikumiem.1 Praktiski integrāciju sāka īstenot sešas Centrāleiropas valstis – Francija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Itālija un VFR- noslēdzot 1957. gadā t.s. Romas līgumu.
Integrācijā ir trīs galvenie noteikumi:
Brīvā preču kustība bez muitas, subsīdijām;
Brīva cilvēku kustība bez vizam integrētā telpā, t.s. Eiropas Kopienā;
Brīva naudas līdzekļu, investīciju kustība.2
Attiecībā uz trešām valstīm muita, kvotas, subsīdijas un vīzas saglabājas. Vienlaikus veidojas „Zaļā Eiropa”- lauksaimniecības integrācija, „Zila Eiropa”- vienošanās par zvejošanas reģioniem un zivju zvejas kvotām.
Integrācijas pamatidēja- sekmēt konkurenci, lai šādi celtu ražošanas efektivitāti. Sāncenši, kurus vajadzēja uzveikt, bija visupirms ASV un Japāna.
Starptautiskās integrācijas formas ir sekojošās:
Preferenču tirdzniecības nolīgumi- specialas vienošanās starp noteiktām valstīm preču un pakalpojumu eksporta un importa jomā.
Kopējais tirgus- 1948. gadā Beļģija, Nīderlande un Luksemburga parakstīja vienošanas par Muitas ūniju. (BENILUX);
Ekonomiskā savienība ir visciešākā sadarbības forma, kurai bez visu iepriekšējo formu pazīmēm ir raksturīga saskaņota monetārā un fiskālā politika, ko nosaka šim nolūkam izveidots centrālais institūts. …
Galvenās integrācijas formas starptautiskajā biznesā Starptautiskā ekonomiskā integrācija ir valstu cieša ekonomiskā savienība ar vienādiem spēles pamatnoteikumiem. Praktiski integrāciju sāka īstenot sešas Centrāleiropas valstis – Francija, Beļģija, Nīderlande, Luksemburga, Itālija un VFR- noslēdzot 1957. gadā t.s. Romas līgumu. Integrācijā ir trīs galvenie noteikumi: • Brīvā preču kustība bez muitas, subsīdijām; • Brīva cilvēku kustība bez vizam integrētā telpā, t.s. Eiropas Kopienā; • Brīva naudas līdzekļu, investīciju kustība. Attiecībā uz trešām valstīm muita, kvotas, subsīdijas un vīzas saglabājas. Vienlaikus veidojas „Zaļā Eiropa”- lauksaimniecības integrācija, „Zila Eiropa”- vienošanās par zvejošanas reģioniem un zivju zvejas kvotām. Integrācijas pamatidēja- sekmēt konkurenci, lai šādi celtu ražošanas efektivitāti. Sāncenši, kurus vajadzēja uzveikt, bija visupirms ASV un Japāna. Starptautiskās integrācijas formas ir sekojošās: Preferenču tirdzniecības nolīgumi- specialas vienošanās starp noteiktām valstīm preču un pakalpojumu eksporta un importa jomā. Kopējais tirgus- 1948. gadā Beļģija, Nīderlande un Luksemburga parakstīja vienošanas par Muitas ūniju. (BENILUX); Ekonomiskā savienība ir visciešākā sadarbības forma, kurai bez visu iepriekšējo formu pazīmēm ir raksturīga saskaņota monetārā un fiskālā politika, ko nosaka šim nolūkam izveidots centrālais institūts. Tomēr dalībvalstis, atšķirībā no federālām valstīm, piemēram, ASV, kas tiek uzskatīta par pilnīgas ekonomiskās un monetārās savienības piemēru, saglabā zināmu patstāvību ekonomiskajā politikā; Muitas apvienība- sākas veidoties jau 19. gadsimtā. Viena no pirmajiem bija Francija un Monako. 1951. gadā Parīzē sešas valstis – Francija, Itālija, Vācija, Beļģija, Nīderlande un Luksemburga – parakstīja līgumu par Eiropas ogļu un tērauda kopienas izveidošanu, kas stājas spēkā 1953. gadā. 1957. gadā bija noslēgts līgums par Eiropas atomenerģijas kopienu Euratom. Bija izveidota Eiropas ekonomiskā kopiena. ; Brīvās tirdzniecības zona- 1968. gadā 1. jūlija bija atcelti muitas nodevas tirdzniecībā starp Eiropas ekonomiskās kopienas dalībvalstīm. Stājas spēkā vienotais muitas tarifs.
