Analizējot darbus pēc eksistenciālisma metodes uzmanība ir jāpievērš darbā parādītajām eksistences problēmām kā arī tam, kur notiek darbība un cik ilgā laika posmā tā attīstās.
Analizējot šādu darbu ir svarīgi līdzpārdzīvot notiekošo – izjust problēmu caur sevi.
Nozīmīga loma ir arī citātiem, kuri ir jāapstiprina ar atbilstošu filozofisku domu, jo sākotnēji eksistenciālisms bija filozofijas virziens, kura centrā atradās cilvēka esamības problēma.
‘’Eksistenciālā metode maina pēntieka attieksmi pret literāro darbu. Pētnieks vairs nedrīkst palikt pasīva vērotāja lomā, viņš nav teātra – literāra darba skatītājs. Eksistenciālā metode liek tam maksimāli tieši sastapties ar literatūru, kļūt līdzatbildīgam, klātesošam tajā.
Eksistenciālā metode krasi atšķiras no pārējām literatūrzinātnes metodēm, jo nepēta literatūras formālos, problēmiskos un vēsturiskos aspektus kā būtiskus un patstāvīgus, tie atklājas tikai daiļdarbā tvertās esamības interpretācijā. Un esamību var interpretēt tikai kā pārdzīvojumu.(..)
Galvenās eksistenciālās pamatkategorijas, kas arī nosaka cilvēka izturēšanos, viņu būtību, dominējošās noskaņas ir: bailes, nemiers, rūpes, cerības, pamestība, vientulība, nāves jautas. Tie ir arī galvenie aspekti, kuros eksistenciālā metode atklāj literatūru, turklāt nerisinot tos psiholoģiski, bet gan filozofiski.
Saprotot daiļdarbā ietverto eksistenciālo jēgu, mēs atklājam tā būtību.’’
…
