Valstij ir pienākums ne vien pieņemt normatīvos aktus, kas regulē personu uzvedību visdažādākajās tiesiskajās attiecībās, bet arī radīt mehānismu, kas nodrošina personu informētību par tiesiskā regulējuma izmaiņām un saturu.” Tādējādi šis normas mērķis ir radīt tādu kārtību, lai ikviens varētu iepazīties ar savām subjektīvajām tiesībām.
Līdz ar to, iepriekš minētā norma nosaka, ka jebkurai personai ir tiesības zināt savas subjektīvās tiesības. Jebkurās tiesiskajās attiecībās personai ir tiesības pieprasīt, bet valstij ir jānodrošina, lai tiktu paziņotas tiesības un pienākumi. Turklāt personai ir tiesības pieprasīt, lai tiesības tiktu izskaidrotas, jo personai, kurai nav speciālo zināšanu jurisprudencē, ir sarežģīti pareizi interpretēt juridiskās kategorijas. Piemēram, izmeklējot kriminālprocesu, pirms jebkuras procesuālās darbības veikšanas visām klātesošajām personām ir jāizskaidro tiesības un pienākumi, bet personai, kura realizē tiesības uz aizstāvību, ir jāizsniedz izrakstu par tiesībām. Ar tādu tiesisku mehānismu tiek nodrošināta cilvēku pamattiesību realizācija.
…
Gramatiski tulkojot šo normu, nav iespējams noteikt kādas tieši tiesības ikvienai personai ir tiesības zināt. Tāpēc nākamo metodi – sistēmisko metodi. Atbilstoši „Oficiālo publikāciju un tiesiskās informācijas likums” 2.panta 2.daļai: „Oficiālā publikācija ir publiski ticama un saistoša. Neviens nevar aizbildināties ar oficiālajā izdevumā publicēto tiesību aktu vai oficiālo paziņojumu nezināšanu.” Tātad, Latvijas Republikā jebkurai personai ir jāzina visi spēkā esošie normatīvie akti, vai citiem vārdiem sakot, ir jāzina objektīvās tiesības
