Poļu- zviedru karš (1600.-1629. g.)
Savas ekonomiskās un stratēģiskās nozīmes dēļ Rīga bija kārots mērķis zviedriem, lai iegūtu kundzību Baltijas jūrā, bet poļiem tikpat svarīgi viņu bija noturēt. Jau kopš paša kara sākuma cīņa par Baltiju bija faktiski cīņa par Rīgu.
1600. gadā hercogs Kārlis ar savu karspēku ieradās Igaunijā un virzījās uz dienvidiem. Īsā laikā viņš ieņēma visu Livoniju, izņemot Rīgu, bet viņa kara veiksme nebija ilgstoša. Jau nākamajā gadā poļu karaspēks sakāva zviedrus pie Kokneses un 1605. gadā pie Salaspils, turklāt ik smagi, ka pat Kārlis, kas gadu iepriekš bija kļuvis par Zviedrijas karali Kārli IX, vienīgi ar lielām grūtībām spēja izglābties no poļu gūsta. Pēc sakāves karš aprobežojās ar abpusējiem sirojumiem. 1609. gadā izcēlās karš arī ar Krieviju un kara darbība pārsviedās uz Ingriju. Pēc dažu gadu sekmīgas karošanas, 1617. gadā Kārlis IX Stolbovā noslēdza mieru ar Krieviju, pēc kura Zviedrija paturēja Keksholmas lēni Somijā un Ingriju.
1621. gadā Gustavs II Ādolfs atsāka karu Livonijā. Viņš ar savu karaspēku izcēlās krastā pie Rīgas un aplenca pilsētu. Pēc 6 nedēļu pretošanās Rīgas aizstāvji padevās. Tad karalis ieņēma Livoniju līdz Aiviekstei, kas kļuva par robežu ar Latgali. Karš ar mazākām sadursmēm turpinājās vēl līdz 1629. gadam, kad noslēdza pamieru Altmarkā. Zviedrija paturēja lielāko daļu no Livonijas. Jēdziens „Livonija” atkal bija ieguvis citu nozīmi: tagad zviedru Livonija aptvēra vienīgi Dienvidigauniju un vēlāko Vidzemi, bet ne Latgali.…
