Mežsaimniecība un kokapstrāde

Mežsaimniecība

Mežsaimniecība - tautas saimniecības nozare, kas nodarbojas ar mežu kopšanu, saglabāšanu, plānveidīgu izmantošanu un atjaunošanu.
Pēc kontinentālā ledāja atkāpšanās meži klāj apmēram 45% sauszemes teritorijas. Kopš seniem laikiem mežs ir nodrošinājis cilvēkus gan ar medījumu, gan būvmateriāliem, gan siltumu. Tas bija patvēums un iztikas avots aizvēsturiskām sabiedrībām – cilvēki mežos vāca augus, riekstus, ogas, ieguva šķiedras. Attīstoties zemkopībai, mežus sāka izcirst, lai atbrīvotu zemi tīrumiem. Sākoties mašinizētai ražošanai, koksne kļuva par nozīmīgu rūpniecības izejvielu un sākās mežu rūpnieciskā izmantošana. Kopš tiem laikiem mežu platība uz Zemes ir samazinājusies par vienu trešdaļu, un tie klāj vairs tikai 32% sauszemes platības. Palielinoties pasaules iedzīvotāju skaitam, aug pieprasījums pēc zemes un koksnes. Bijušajās mežu teritorijās tagad ir lauksaimnieciskā zeme un pilsētas, rūpniecības uzņēmumi, ceļi. Mežu platības samazinās arī tādēļ, ka to augšanu traucē atmosfēras piesārņojums, skābie lieti, mežu ugunsgrēki.
Pasaulē rūpnieciski meži ir koncentrēti divās lielās joslās. Pirmo joslu veido mērenās joslas skujkoku, jauktie un platlapju meži, kuri atrodas galvenokārt ziemeļu puslodē – Kanāda, ASV, Krievijā, Ziemeļeiropas valstīs. Otro joslu veido mitrie ekvatoriālie un tropiskie meži Centrālāfrikā, Dienvidaustrumu Āzijā, Centrālamerikā un Dienvidamerikā.
Abu šo joslu meži atšķiras pēc koku sugu sastāva un izmantošanas. Mērenās joslas mežos pārsvarā aug tā saucamās ‘‘mīkstās koksnes’’koki – priedes, egles, lapegles u.c., no kuriem ražo galvenokārt zāģmateriālus un papīru. Lapu koku koksne noder finiera un mēbeļu ražošanai. Ekvatoriālo un tropisko koku sugu cietā koksne ir vispieprasītākā. To izmanto augstas kvalitātes mēbeļu un apdares materiālu ražošanai. Diemžēl šo dārgo un vērtīgo izejvielu daudzās mazattīstītās valstīs izmanto galvenokārt kā kurināmo. Nesaudzīga ekvatoriālo un tropisko mežu izciršana var būtiski ietekmēt gāzu sastāvu atmosfērā, jo meži ir galvenās planētas ‘‘plaušas’’.
Arī Latvijā mežs ir liela bagātība. Daudzus gadsimtus no Latvijas uz Eiropas valstīm izveda koksni, darvu, kokogles, pelnus. Arī vasku un medu ieguva meža dravās. Savulaik Latvijā priedes izmantoja par mastiem buriniekiem.
Tagad meži aizņem 45% Latvijas teritorijas, lielākie mežu masīvi ir Kurzemes ziemeļrietumos un Ziemeļvidzemē. Zemgalē un Latgalē gadsimtu gaitā meži ir nolīsti, ierīkojot tīrumus. Vidēji uz vienu iedzīvotāju Latvijā ir apmēram 1 ha meža, tas ir divreiz vairāk nekā Lietuvā, bet divreiz mazāk nekā Igaunijā. Mežs ir atjaunojama dabas bagātība. Jau 200 gadus Latvijā mežus ne tikai izcērt, bet arī stāda un kopj. Tagad, kad koksne kļuvusi par nozīmīgāko Latvijas eksporta preci, īpaša nozīme jāpievērš mežu aizsardzībai un racionālai apsaimniekošanai. Tādēļ ir noteiktas ikgadējas izciršanas normas, kas nedrīkst pārsniegt koksnes pieauguma apjomu gadā. Kopējā koksnes krāja Latvijas mežos pārsniedz 400 milj. m^3, gadā tās pieaugums ir apmēram 16 milj. kubikmetru. Izcērt parasti mazāk par pusi no ikgadējā pieauguma.
Puse Latvijas mežu ir pirmās kategorijas meži – aizsargājamie meži, kuros izciršana ir ierobežota. Par lielu izšķērdību var uzskatīt arī koksnes nokurināšanu. Malkā aiziet apmēram 1/5 izcirstās koksnes.

…