Šajā darbā plaši aplūkota Vasilija Kandinska dzīve, mākslinieciskā attīstība un teorētiskie uzskati, īpašu uzmanību pievēršot viņa pārejai no figuratīvas glezniecības uz abstrakciju, krāsas un formas psiholoģiskajai nozīmei, saiknei starp vizuālo mākslu un mūziku, “iekšējās nepieciešamības” principam, mākslinieka darbībai grupā “Der Blaue Reiter” un Bauhaus skolā, kā arī nozīmīgāko darbu formālajai un saturiskajai analīzei. Darba mērķis ir parādīt Kandinski ne tikai kā vienu no abstraktās mākslas pionieriem, bet arī kā teorētiķi, kurš centās izveidot sistemātisku vizuālās valodas izpratni un pierādīt, ka krāsa, līnija, punkts, plakne, ritms un kompozīcija spēj patstāvīgi izraisīt emocionālu un garīgu pārdzīvojumu arī tad, ja gleznā nav skaidri atpazīstama priekšmeta.