„...domas un idejas neviens nedrīkst piesavināties (...), ja tu ideoloģiski pievienojies, tad jau tur ir parakstīts arī tavs vārds. Katrs stāsts, katra fotogrāfija katra filma ir parakstīta ar miljoniem vai vismaz dažiem vārdiem.” Katrs kaut reizi mūžā ir nodomājis – es to nevarētu pateikt (uzzīmēt, nofotografēt, uzrakstīt un tml.) labāk...
Likums: „Autortiesības ir autora izņēmuma tiesības uz savu darbu un jebkādu tā izmantošanu. Autortiesības pieder autoram, tiklīdz darbs ir radīts. Autortiesības attiecināmas uz literatūras, zinātnes un mākslas darbiem (literāriem un mākslas darbiem), tai skaitā nepabeigtiem darbiem, neatkarīgi no darba uzdevuma un vērtības, izpausmes formas vai veida.” Rodas divi jautājumi – vai plaģiātu var konstatēt, ja darbs (šajā gadījumā teksts) ir rakstīts par to pašu, par ko oriģināls, tikai ar citiem vārdiem? Vai nevar rasties situācija, kad nezinot rodas divi vienādi darbi?
Autortiesību aizsargāšana ir apsveicama, tomēr jautājums cik tā ir iespējama, ja pat preču zīmju likums neaizliedz, vienu burtu izmainot, lietot gandrīz identiskus nosaukumus kā jaunus? Jautājums – kā izkontrolēt plaģiātismu? Protams, darbiem, kuri tiek publicēti un tie ir sabiedrībai pieejami, ir vieglāk konstatēt plaģiātismu, bet ja ir runa par, manuprāt, visplašāko plaģiātisma pielietošanas jomu, skolu darbiem, tad ir skaidrs, ka tas nav iespējams veit tik apjomīgu kontroli. …
