Mēdejas mīts. Eiripīda un Senekas Mēdeja

Mēdeja ir Kolhīdas (mūsdienās – Gruzijas teritorija) valdnieka Aiēta jaunākā meita, saules dieva Hēlija mazmeita, burves Kirkes brāļa meita un dieves Hekates godātāja, priesteriene. Zīmīgi tas, ka Mēdeja pati apveltīta spēcīgām burvju spējām. Savu nākamo vīru Jāsonu viņa sastop, kad tas ieradies Kolhīdā zelta aunādas meklējumos. Pēc dieviešu Hēras un Atēnas vienošanās, Aafrodīte lūdz savu dēlu Erotu raidīt bultu Mēdejas virzienā, lai tā bezcerīgi iemīlētu Jāsonu un tāpēc būtu ar mieru tam palīdzēt, pat ieslīgstot galējībās. Jo tikai ar Mēdejas palīdzību Jāsons spēs tikt galā ar visiem pārbaudījumiem un iegūt zeltvilnas aunādu. Mēdeju „uzmundrina” dieviete Hēra – kad Mēdeja jau sākumā grib šķietami atkāpties no visa, Hēra tai iedveš nepārvaramas alkas, vēlmi sekot Jāsonam, kā arī padara Jāsonu pārpasaulīgi skaistu – tam ir nespējami pretoties. Jaunā Mēdeja kļūst par „dievu spēļmantiņu”: dievietei Hērai ir jau gatavs plāns, viņa vēlas, lai Mēdeja sekotu Jāsonam uz Iolku, lai arī tās palīdzību dieve īstenotu savu atriebi pret ienīsto Pēliju. Mēdeja mītā ir, lai arī pārdabiskām spējām apveltīta, tomēr mulsa, izmisusi, iemīlējusies, dziļi līdzjūtīga pret iemīlēto jaunava, kas mīlas vārdā gatava upurēt pat svētāko. Tiktāl viss ir skaidrs, arī te atklājas tipiskā agrīnās grieķu literatūras iezīme – cilvēku rīcību nosaka dievi, viņi lemj un tad ievirza cilvēku sev vēlamajā gultnē. Cilvēks – rotaļlieta dievu rokās. Viss kļūst nedaudz sarežģītāk Eiripīda, vēlāk – Senekas traģēdijās. Te Mēdeja atklājas kā spēcīgu, postošu kaislību cilvēks, galējību cilvēks, individualitāte, kuras rīcību motivē konkrētas jūtas, notikumi, to nestās sekas. Eiripīda Mēdeja šķiet mazliet cilvēcīgāka, pretrunu plosīta, viņā cīnās mātes un pieviltas sievietes jūtas. Tas Eiripīda lugā rada daudz spēcīgāku, lielāku traģismu, daudz stiprāk saviļņo tas, ka māte, lai arī bēdu, izmisuma plosīta, tomēr paceļ roku pret saviem bērniem, savu miesu un asinīm. Šķiet, tāpēc jau Aristotelis savā „Poētikā” atzinis, ka „Euripīds [..] tomēr no visiem dzejniekiem šķiet vistraģiskākais.” …