Aspazijas dzejā, it sevišķi krājumos „Saulains stūrītis” un „Ziedu klēpis”, ir saskatāmas dažādas romantisma iezīmes – šim virzienam raksturīgā pasaules uztvere un liriskā varone, kā arī īpašs literārās izpausmes veids un mākslinieciskās izteiksmes līdzekļi.
Dzejnieces darbos ir pretstatīta garīgā un materiālā pasaule („es esmu kā roze starp rāceņiem” – augstāka, unikālāka būtne parasto ļaužu vidū), tādēļ rodas nesaskaņas ar ārpasauli un nicinoša attieksme pret ikdienu – „top zeme man tāla un tālāka,/ Es kļūstu tai sveša un svešāka,/ Es ceļos augsta un augstāka,/ Grimst lejā ikdiena, nediena.” Aspazijas liriskā varone meklē domubiedrus radošu personību vidū, viņu aizrauj cilvēks, kas spēj brīnīties un sajūsmināties, tā, piemēram, darbā „Kur laime mīt?” mazā meitene izrādās apķērīgāka par dzejnieku, jo saprot, ka laime nav nekur tālu jāmeklē – tā tikai jāmāk saskatīt.…
