Epikūrs ir viens no nozīmīgākajiem hellēnisma perioda filozofiem. Viņš attīstīja nesaudzīgi materiālistisku metafizikas teoriju, empīrisko epistemoloģiju un hedonisma ētiku.1
„Vēstulē Menoikejam” Epikūrs raksta: „Nepieciešamība pēc baudas mums ir tad, kad mēs ciešam no baudas trūkuma, [bet, kad neciešam], baudas mums vairs nevajag. Tāpēc arī mēs sakām, ka bauda ir svētlaimīgas dzīves sākums un beigas. Baudu mēs atzīstam par pirmo labumu un mums iedzimtu; no tās mēs uzsākam katru izvēli un izvairīšanos, pie tās mēs atgriežamies, ar iekšēju pārdzīvojumu kā ar mērauklu izšķirot katru labumu.[..] Ikviena bauda ir labums, jo tai ir mums tuva daba, tomēr ne katra ir jāizvēlas.…
