Reiz piemājas dārziņa vagā auga kartupeļi. Viņi dienu no dienas jūnija karstajā saulē un veselīgajā lietutiņā apvēlās apaļi ,jo apaļi. Miza bija gaiši brūna ar sīkām plaisiņām, gandrīz caurspīdīga. Vārdu sakot, viņi vai plīsa no veselības. Blakus laukā auga rudzi, kuri, viņiem vējā šūpojot savas skaras, stāstīja par notikumiem ārpasaulē/jo kartupeļi kā zināms aug zem zemes/.Rudzi atcerējās vecos laikus un stāstīja par tiem , ko nu zināja un saprata. ”Tagad jums ,jaunajiem, tik daudz atvieglojumu. Jūs kultivē, apstrādā ar visādām vielām pret kaitēkļiem un slimībām. Pat laista! Agrāk gan tā nebija.” Un sekoja garš stāsts par to ,kādas nelaimes bijušas senos laikos -gan sausuma periodi, gan vaboļu uzbrukumi, gan lietavas, kuros dažs kartupeļu lauks pat aizgājis bojā.
Jaunie kartupeļi augdami pieņēmās ne tikai lielumā, bet arī lepnībā. To laksti skaisti ziedēja balti violetiem ziediņiem un vējā čukstēja; ”Mēs esam skaisti! Mēs esam jauni!”…
