Literatūrā vienmēr esmu augstu vērtējusi ironijas pieskaņu. Kvalitatīvi ironizēt nav nemaz tik viegli. Lai izteikumi nekļūtu tukši un prasti, tajos izsmiekls jāapvieno ar zināmu daļu patiesības, tā lai lasītājs justos reizē sasmīdināts un saviļņots. Beketam šajā darbā tas lieliski padodas, tekstu gandrīz vai visā tā garumā caurstrāvo ironisks skatījums un pasauli. Tādi izteikumi kā „Viņš Sīliju joprojām mīlēja gana stipri, lai laiku pa laikam viņai ar prieku rautu vai sirdi no krūtīm laukā” liek gan pasmieties gan aizdomāties par izteiksmes trāpīgumu.
Romāns beidzas ar lirisku un reizē simbolisku ainu, kurā Sīlija kopā ar misteru Kelliju parkā laiž pūķi. Pūķa aukla pārtrūkst un tas aizlido debesīs, fonā dzirdami no tāluma skanošie jātnieku policijas saucieni - Visi laukā! Visi laukā! Šķiet aizlidojošais pūķis ir pats Mērfijs, kurš beidzot ticis brīvs no šīs dzīves grožiem, beidzot ticis laukā un aicina turp arī visus citus.
…
