20.gadsimta sākumā Krievijas impērija bija valsts, kurā pastāvēja absolūtisms, t. i. neierobežota valdnieka vara, kura balstījās uz priviliģēto muižniecību un patvaldības ierēdņiem. Latvijas, tāpat kā visas Krievijas politiskajā dzīvē pastāvēja trīs nometnes: 1)valdība, galms un muižniecība tiecās saglabāt carisko monarhiju., 2) liberālā buržuāzija vēlējās eiropeizēt Krieviju un pati tikt pie politiskās varas, 3) demokrātiskā nometne cīnījās par demokrātisku republiku. 1905. gadā Krievijas neveiksmes karā ar japāņiem pastiprināja visdažādāko Krievijas sociālo slāņu neapmierinātību ar patvaldību. Turpretim agrārajās attiecībās saglabājās feodālisma paliekas. Puse zemes piederēja vācu muižniecībai - nelielai iedzīvotāju saujiņai. Latvijā vēl lielāku neapmierinātību radīja latviešu tautas beztiesība – ne velti Krieviju dēvēja par „tautas cietumu”. Dziļš nemiers brieda visā latviešu zemniecībā - gan zemes īpašniekos, gan lauku bezzemniekos. Latviešu attīstītā kultūras dzīve ar savu presi, biedrībām, koriem, grāmatu izdošanu bija pakļauta politiskai cenzūrai, ko veica cara birokrātija. Carisma nacionālā politika radīja opozīciju visās nacionālajās malienēs. Latvieši atradās dubultā nacionālā jūgā. Vācbaltieši (muižniecība un lielburžuāzija) joprojām saglabāja noteicošās pozīcijas ekonomiskajā dzīvē. …
