Tādējādi impresionisms- sajūtu māksla- pirmām kārtām sekmēja subjektīvu-individuālu- J. Akurateram ļoti raksturīga iezīme- skatījumu mākslā. Kā glezniecībā, tā literatūrā tas bija pretstats absolūtajam( dalījumam melnbaltajā), tas veicināja relatīvismu- mainīgo. Tas raksturīgs arī romantisma literatūrai, tādēļ impresionisms noteikti tai radniecīgs- subjektīvisma aspektsa ziņā.
Literatūrā impresionisma jēdziens ir visai neskaidrs. Jēdzienu "impresionisms" mēdz attiecināt uz dažādu 19.gs. nogales un 20.gs. sākuma rakstnieku literāro darbību. Par impresionistiem dažkārt mēdz uzskatīt vairākus franču un angļu simbolisma dzejniekus (Stefanu Malarmē, Arturu Rembo, Polu Verlēnu, Oskaru Vaildu, Arturu Saimonsu). Lielākoties impresionisti bija dzejnieki, taču par impresionistisku dažkārt dēvē arī modernisma prozu, kas gandrīz pilnībā pievēršas tikai varoņu iekšējās dzīves atklāsmei (Marsels Prusts, Virdžīnija Vulfa u.c.), impresionismā dominē dabas tēlojumi, simbolizējot kādu cilvēka dvēseles stāvokli, visbiežāk impresionisti tēlojuši mīlestību kā radošu, skaistu spēku.
…
