Es ticu, ka katrs cilvēks ir savas valodas pavēlnieks, arī es. Bet es neticu, ka mana valoda atkarīga tikai no manis pašas. Tā ir pakļauta vairākiem nosacījumiem: kādā ģimenē es uzaugu, kā es pavadu savu brīvo laiku un manām vērtībām.
Visi bērni uzaug ar tādu valodu, kādā runā viņu ģimene. Manā ģimenē neviens nekad nav pieļāvis “lielās” valodas kļūdas, kas visur nejauki velkas līdzi, piemēram, “manīm”, “mumsīm” utt. No ikdienā tik bieži izmantotām frāzēm ir grūti tikt vaļā, un tādos gadījumos vecāki ir daļēji bērnu valodas pavēlnieki. Man, par laimi, tādu kļūdu ģimenē nav bijis, bet pamatskolā, mācoties, piemēram, vārdu formas, es mājās tomēr sajutu nepareizo valodas lietojumu. Tās gan bija mazās lietiņas, kuras izdevās izskaust.…
