Pāreja no padomju laiku totalitārā režīma Latvijai ir atnesusi virkni problēmu. Viena no tām ir uzņēmējdarbība. Domāju, ka daudzi vēl atceras vārdu spekulants, kā Padomju Savienībā tika saukts cilvēks, kas nopirka preces un pēc tam tās pārdeva tālāk pa dārgāku cenu. Šo vārdu lieto arī šodien, bet toreiz tam bija pavisam cita pieskaņa – vārds spekulants līdzinājās vārdiem noziedznieks, tautas nodevējs u.tml.
Nosodāma bija arī samaksa par pakalpojumiem. Man mācīja – ja tev kāds dod naudu par to, ka tu viņa labā ko esi paveicis, atsakies no tās naudas, nav pieklājīgi no cilvēka ņemt naudu. Es toreiz mazs būdams tā arī nesapratu kāpēc man tādas muļķības māca, atceros tikai, ka šādās situācijās naudas vietā pieņemt alkoholiskos dzērienus skaitījās pavisam normāli. Tas šķiet dīvaini, jo tai laikā par naudu bija problemātiski kaut ko nopirkt. Sanāk, ka man nepareizi mācījuši, vajadzēja mācīt – neņem naudu, to tāpat nav kur likt, ņem labāk šņabi varēsi vismaz iedzert (es gan biju pārāk mazs, lai lietotu alkoholu).
Un tā padomju garā audzinātie cilvēki nespēj saprast uzņēmējdarbības būtību. Tie visā, kas saistīts ar uzņēmējdarbību cenšas saskatīt kaut ko sliktu, neētisku, pretlikumīgu. Bieži šādu cilvēku vidū valda uzskats, ka nav iespējams kļūt bagātam bez šmaukšanās, dažādām afērām u.tml. Tādejādi it kā pasakot, ka visi bagātie cilvēki ir likuma pārkāpēji un šmaucēji. Tajā pašā laikā šo cilvēku dzīves moto mēdz būt – “Ar šmaukšanos bagāts nekļūsi”. Tad man jājautā – kur te ir konsekvence? Ar šmaukšanos nevar kļūt bagāts, bet visi bagātie šmaucās.…
