„Es” koncepcijas veidošanās procesam teorijas ir izstrādājuši vairāki psiholoģijas teorētiķi – Z. Freids, Ē. Eriksons, K. Rodžers, V. Džeimss, R. Bērnss, u.c. Kā uzsver K. Rodžerss, tad tas, kā apkārtējie cilvēki novērtē indivīdu zīdaiņa un maza bērna vecumā, ir cilvēka pozitīvas un negatīvas „Es” koncepcijas pamatā. „Es struktūra” attīstās mijiedarbībā ar apkārtējo vidi, nozīmīgajiem citiem. Kā bērns top sociāli uztverošāks, tad attīstās viņa kognitīvās un perceptīvās spējas, bērna „Es” koncepcija kļūst diferencētāka un grūtāka.
Es koncepcija ir relatīvi pastāvīga, vairāk vai mazāk apzināta priekšstatu sistēma par sevi, savām attiecībām ar citiem cilvēkiem un dažādiem dzīves aspektiem un vērtībām; šo priekšstatu sistēmu mēs pārdzīvojam kā neatkārtojamu veselumu.
K. Rodžerss uzskata, ka Es koncepcijas veidošanās pamatā ir nepieciešamība pēc pozitīvas uzmanības no apkārtējiem. Nosacītā pozitīvā uzmanība jeb vērtības nosacījumi veidojas no tā, kā apkārtējie cilvēki izturas pret bērna pozitīvo rīcību, bērns saprot, ka labi uzvedoties saņems pozitīvu uzmanību, slikti – negatīvu. Pašvērtējums ir atkarīgs no tā, kā cilvēks izpilda citu izvirzītās prasības. …
