-
Cilvēka atsvešinātības motīvs un dzīves jēgas meklējumi franču eksistenciālisma literatūrā
| Nr. | Sadaļas nosaukums | Lpp. |
| I | Esistenciālisms – saknes un problemātika | |
| II | Cilvēka koncepcija Ž. P. Sartra estētikā | |
| III | A. Kamī „ laimīgās” nāves ētika |
II Cilvēka koncepcija Ž. P. Sartra estētikā
Eksistenciālisms zināmā mērā noliedz sabiedrībā vispārpieņemtos morāles principus. Tie katram cilvēkam ir jārada pašam. Izvēle, kā uzsver Sartrs, ir aktīvs, praktisks solis un šajā nozīmē cilvēks ir absolūts cēlonis pats sev. Tādā veidā tiek skaidrots brīvības jēdziens – tā kā Dieva nav un nepastāv kaut kādi absolūti likumi vai vērtības, tad nekas nevar ierobežot mūsu uzvedības brīvību. Protams, Sartra teorija ir dziļi humāna, uzkatot cilvēku par augstāko vērtību. Katram indivīdam ir piešķirta izvēles brīvība, taču jāņem vērā, ka viņš par savu izdarīto izvēli ir absolūti atbildīgs, līdz ar to viņš ir atbildīgs arī par savu eksistenci: par to, vai viņš ir gļēvulis vai varonis, nodevējs vai patriots u.tt. Šīs idejas nosacīti Sartrs pauž arī savā izteikumā: “Cilvēks ir nolemts brīvībai”. …
20. gadsimta trīsdesmito gadu beigās un Otrā pasaules kara gados izveidojās modernisma virziens eksistenciālisms. Tā pamats – eksistenciālisma filozofija, kura bija radusies 20. gadsimta divdesmitajos gados un kuras uzmanības centrā bija galvenā eksistenciālā problēma: kā dzīvot bezjēdzīgajā un absurdajā pasaulē. Eksistenciālisma literatūra (traktāti, esejas, mīti) tēlo indivīdu un viņa brīvības alkas. Ž.P. Sartrs ir atzinis, ka cilvēks ir notiesāts brīvībai un tādēļ ir atbildīgs par savu rīcību. Eksistenciālistu izpratnē būt brīvam nozīmē visu mūžu izvēlēties. Eksistenciālisms visspilgtāk izpaudās franču literatūrā un līdz pat seš¬desmito gadu beigām bija galvenais virziens. Šī virziena saknes meklējamas jau 19.gadsimta kultūrā ( Nīče, F. Dostojevskis), taču par eksistenciālisma pamatlicēju uzskata vācu filozofu Martīnu Heidegeru (1889.-1979.), savukārt eksistenciālismu plašākā nozīmē visprecīzāk ir formulējis franču filozofs Pols Sartrs (1905.-1980.). Runājot par eksistencialisma virzienu kā tādu (no latīņu val. existentia – pastāvēšana) vispirms jāatzīmē, ka šis filozofiskais virziens radikāli atšķiras no citiem neitrāliem vai kritizējošajiem vērtējumiem. Tas izceļ indivīda atsvešināšanos no pasaules, kas viņam uzspiež stereotipa gaumi, ieradumus, uzvedības normas, uzskatus un pārliecību. Eksistenciālisti norādīja, ka cilvēka dzīvi galvenokārt raksturo trīs svarīgi stāvokļi – nemiers, bailes un gaidīšana. Katram cilvēkam ir sava dzīves jēga, kas var būt izteikti dziļi intīma, apkārtējai sabiedriskai domai netaustāma. Tāpat apkārtējo spriedumi var radikāli atšķirties no cilvēka pašvērtējuma. M.Heidegers savu teoriju pakļauj Nīčes postulātam – “Dievs ir miris”. No tā varētu saprast, ka Esošais katram cilvēkam ir jāmeklē savs, individuāli, neatkarīgi no sabiedrībā dominējošās pārliecības, uzskatiem. Eksistenciālisma laikmetā tiek meklēta jauna patiesība, noliedzot visu, kas ticis iepriekš uzskatīts par pareizu. Visprecīzāk eksistenciālisma idejas formulē P.Sartrs, kurš skar būtiskas tēmas katra cilvēka dzīvē. Tās ir – izvēle, brīvība un atbildība.
