Satīriskie tēli brāļu Kaudzīšu romānā "Mērnieku laiki"

Kaudzītēm līdzīga pieeja dzīvei kā Gogolim. Arī Kaudzīšu satīra ir «smiekli caur asarām». Tieši humors un satīra veicinājuši «Mērnieku laiku» popularitāti. Literatūras teorijā pazīstamās smieklu un izsmiekla kategorijas ir humors, ironija, satīra un sarkasms. Minētās kategorijas nevar vienu no otras asi norobežot, to atšķirības ir plūstošas, turklāt komiskais var izraisīt dažādu nokrāsu smieklus atkarībā no cilvēka uztveres. Īsāk runājot, var teikt, ka satīra ir asi nosodoši smiekli. «Mērnieku laiki» daudzkārt saukti par sadzīves romānu. Ja ar to saprotam tikai tādu parādību attēlojumu, kas ietilpst šaurā ģimenes lokā, tad «Mērnieku laiki» tālu pārsniedz šos šauros ietvarus, visvairāk ar satīrisko daļu. «Mērnieku laikos» tādas cilvēku īpašības kā reliģiskā liekulība, māņticība, verdziskā padevība kungiem, bailes no tiem saglabājušās no patriarhālajiem laikiem. Pasvītrota mantkāre, lielmanība, reliģiskā ārišķība, liekulība un augstprātība, nicinoša izturēšanās pret zemākiem ļaudīm, zemnieku zemais kultūras līmenis, kārklu vācietība, pseidopatriotisms — īpašības, kas veidojušās tiešo, aktuālo laikmeta notikumu un apstākļu ietekmē. «Mērnieku laiku» spilgti individualizētajiem komiskajiem raksturiem kopīga ir savtība, egoisms, zināma ierobežotība, kas katrā raksturā izpaužas savdabīgi. Latviešu 19. gs. literatūrā nav otra daiļdarba, kurā kritiskā skatījumā būtu skarts tik daudz sabiedriski nozīmīgu problēmu kā «Mērnieku laikos».